Vēdiskajā astroloģijā Saule nav vienkārši “ego” vai personības spilgtums, kā to bieži interpretē Rietumos. Saule ir daudz dziļāka – tā ir tava iekšējā gaisma, tava apziņas kodols un dvēseles virziens.
Saule rāda, kas tu esi, kad noņem visas maskas. Nevis to, kā tu pielāgojies pasaulei, bet to, kas tevī ir nemainīgs un patiess.
Tā ir tava dharma – iekšējais ceļš, kas aicina tevi būt sev pašam. Ne vienmēr ērti, ne vienmēr viegli, bet patiesi.
Saule ir arī par pašvērtību. Nevis ārēju apstiprinājumu, bet iekšēju sajūtu:
“es esmu pietiekams, jo es esmu.”
Ja Saule ir spēcīga un dzīva, cilvēks nejautā pasaulei atļauju būt viņš pats. Viņš vienkārši ir.
Tajā pašā laikā Saule ir arī atbildība. Tā nav tikai gaisma, tā ir arī disciplīna un iekšējais mugurkauls. Vēdiskajā skatījumā Saule ir kā karalis – nevis tāpēc, ka viņš valda pār citiem, bet tāpēc, ka viņš valda pār sevi.
Ja cilvēks dzīvo prom no savas Saules, bieži parādās tukšums, apjukums vai pārmērīga vajadzība pēc citu atzinības. Tad cilvēks meklē gaismu ārpusē – statusā, attiecībās, panākumos. Bet tas nekad līdz galam nepiepilda.
Kad cilvēks sāk dzīvot no savas Saules, parādās pavisam cita kvalitāte. Ne vienmēr ārēji viss kļūst vieglāks, bet iekšēji rodas skaidrība un stabilitāte. Tu zini, kas tu esi, un tev vairs nav tik svarīgi, ko par to domā citi.
Un interesanti ir tas, ka Saule nav kaut kas, kas tev “jāuzbūvē”. Tā jau ir tevī.
Bet dzīves laikā tu vai nu tai pietuvojies… vai no tās attālinies.
Tāpēc vēdiskajā astroloģijā Saule nav par to, kā izskatīties spožam.
Tā ir par to, kā atļaut sev spīdēt no iekšpuses.