48 gadi — laiks, kad sākam citādi skatīties uz dzīvi
Šis ieraksts tapis par godu manai dzimšanas dienai.
Jo arī astroloģijā dzimšanas dienas nav tikai vēl viens cipars pasē — tās iezīmē jaunus dzīves ciklus.
Ap 48 gadu vecumu mēs piedzīvojam ceturto Jupitera atgriešanos savā dzimšanas pozīcijā. Un šajā vecumā Jupitera tēma kļūst īpaši interesanta.
Ja jaunībā mēs meklējam skolotājus, autoritātes un atbildes ārpus sevis, tad šajā dzīves posmā arvien biežāk sākam jautāt:
Ko es pati esmu sapratusi no savas dzīves?
Ko no savas pieredzes varu dot tālāk?
Un vai tas, ko daru šodien, man joprojām ir jēgpilns?
Ap šo vecumu var mainīties attieksme pret darbu, attiecībām, ģimeni un savu vietu dzimtā. Rodas vēlme ne tikai sasniegt, bet nodot zināšanas, konsultēt, mācīt, radīt un atstāt aiz sevis kaut ko vērtīgu.
Un reizēm tas nozīmē arī drosmi mainīt virzienu. Jo tas, kas bija svarīgs 30 gados, 48 gados var vairs nebūt svarīgs vispār.
Ko Jupiters iesaka šajā dzīves posmā?
Turpināt mācīties — vecums nav iemesls apstāties.
Nodot tālāk savas zināšanas un pieredzi.
Meklēt nevis kārtējo autoritāti, bet arvien vairāk uzticēties savai gudrībai.
Pārskatīt savu profesionālo ceļu: vai tajā vēl ir jēga un prieks?
Pievērst lielāku uzmanību veselībai, kustībai, miegam un dzīves ritmam.
Kopt attiecības ar ģimeni un apzināties savu vietu dzimtā.
Un pats galvenais — nebaidīties sākt kaut ko jaunu.
Varbūt viena no skaistākajām šī vecuma atziņām ir tā, ka vairs nav tik ļoti jāpierāda citiem, kas tu esi.
Tu jau daudz ko par sevi zini.
Tagad svarīgāks kļūst cits jautājums:
Ko es gribu izdarīt ar nākamo savas dzīves posmu?
Tāpēc savā dzimšanas dienā es sev novēlu nevis apstāties pie sasniegtā, bet turpināt mācīties, mainīties, radīt un iet tur, kur vēl ir interese.
Jo izskatās, ka Jupiters 48 gados nesaka: “Nu, tagad gan mierīgāk.”
Viņš drīzāk saka: “Tev jau ir pieredze. Tagad izmanto to pa īstam.”
48 gadi. Kad dzīve sāk uzdot citus jautājumus
48 gados mēs parasti jau diezgan labi zinām, ko spējam. Esam paspējuši kaut ko uzbūvēt, kaut ko pazaudēt, kļūdīties, sākt no jauna un saprast, ka ne viss, pēc kā reiz tik ļoti skrējām, izrādījās tā vērts.
Psihologs Ēriks Ēriksons dzīves vidusposmu saistīja ar ģenerativitāti — vajadzību ne tikai sasniegt pašam, bet radīt, rūpēties, mācīt un nodot kaut ko tālāk. Pretējā pusē ir stagnācija — dzīve it kā turpinās, bet iekšēji rodas sajūta, ka esi apstājies.
Tāpēc jautājums “Ko vēl es varu sasniegt?” pamazām var pārvērsties par daudz interesantāku:
“Kam es gribu veltīt nākamo savas dzīves posmu?”
Arī Viktors Frankls īpašu vietu cilvēka dzīvē piešķīra jēgai. Un jēga nav obligāti jāmeklē kaut kur tālu. Tā var būt tajā, ko radām, cilvēkos, kurus mīlam, zināšanās, ko nododam tālāk, un attieksmē, ar kādu dzīvojam.
5 lietas, ko es ieteiktu šajā dzīves posmā:
Pārskatīt savas prioritātes. Nevis ko no tevis gaida citi, bet kas šobrīd patiesi ir svarīgs tev.
Atļaut sev mainīties. Tev nav visu atlikušo dzīvi jābūt tai pašai personai, kas biji 30 vai 40 gados.
Turpināt mācīties. Jauna profesija, prasme vai aizraušanās nav “par vēlu”. Tieši pretēji — tagad tai līdzi nāk dzīves pieredze.
Nodot kaut ko tālāk. Zināšanas, pieredzi, rūpes, idejas. Jautājums vairs nav tikai “Ko es varu saņemt?”, bet arī “Ko es varu dot?”
Neatlikt dzīvi uz vēlāku. Ceļojumu, sarunu, mācības, ideju vai pārmaiņas, par kurām domā jau gadiem. “Kādreiz” ir ļoti viltīgs kalendāra datums.
Jo briedums nav brīdis, kad cilvēks pārstāj mainīties.
Briedums ir brīdis, kad arvien mazāk dzīvojam pēc tā, kā “vajadzētu”, un arvien vairāk — pēc tā, kam paši redzam jēgu.
Un varbūt 48 gados svarīgākais jautājums nav: “Cik daudz jau ir pagājis?”
Bet gan: “Ko es vēlos izdarīt ar to dzīves daļu, kas vēl ir priekšā?”