No vēdiskā skatījuma nāve netiek uztverta kā beigas, bet gan kā pāreja — kā dvēseles ceļojuma posms. Cilvēks nav tikai ķermenis, bet apziņa, kas uz laiku iemiesojas noteiktā formā, lai piedzīvotu, mācītos un attīstītos. Kad šī forma vairs nespēj kalpot izaugsmei, tā kļūst par ierobežojumu, un tad notiek atdalīšanās — tas, ko mēs saucam par nāvi.
Sri Aurobindo skatījumā tas ir vēl dziļāk. Viņš saka, ka problēma nav pašā dzīvē, bet formas stingrībā. Matērija pēc savas dabas ir inerta, lēna, tā pretojas pārmaiņām. Apziņa, savukārt, nepārtraukti attīstās, paplašinās, meklē jaunas izpausmes. Un brīdī, kad starp šo dzīvo, kustīgo apziņu un stingro formu rodas pārāk liela plaisa, forma vairs nespēj sekot līdzi. Tad tā sabrūk.
Nāve šajā nozīmē nav sods vai traģēdija, bet mehānisms, kas ļauj dzīvībai turpināt attīstību. Tā ir kā atbrīvošanās no vecā apvalka, lai varētu veidoties jauns, piemērotāks. Dvēsele paņem līdzi pieredzi, bet atstāj to, kas vairs nekalpo. Un te ir ļoti būtiska Aurobindo doma — nāve ir nepieciešama tikai tik ilgi, kamēr forma nespēj transformēties pietiekami ātri. Ja cilvēks kļūtu pietiekami apzināts, elastīgs, spētu mainīt sevi no iekšienes, tad šī brutālā pāreja nebūtu vajadzīga. Tad transformācija varētu notikt dzīves laikā, bez sabrukuma.
Tāpēc arī mūsu dzīvē notiek mazās “nāves” — kad mēs atlaižam vecos uzskatus, ieradumus, identitātes. Katru reizi, kad mēs apzināti maināmies, mēs samazinām nepieciešamību pēc ārējas krīzes vai sabrukuma. Tādā skatījumā nāve nav pretstats dzīvei. Tā ir daļa no tās pašas kustības — no ceļa, kurā apziņa pamazām mācās ienest gaismu un elastību pat visblīvākajā matērijā. Un jo vairāk cilvēks apzināti sadarbojas ar šo procesu, jo mazāk dramatiski tas notiek.